Cilvēki, kuri guļ mazāk nekā septiņas stundas, dzīvojot ilgāk nekā "guļavas" - šī ziņa pirms neilga laika apceļoja vai visas pasaules medicīnas ziņu aģentūras. Vai tiešām tā ir taisnība? Vai tas nozīmē, ka jāierobežo miega ilgums, vai tomēr jāguļ, cik vien gribas - kaut līdz pusdienlaikam. Un, galu galā, kas īsti notiek šajā trešdaļu dzīves ilgajā laikposmā, kuru pavadām aizvērtām acīm?

Aprēķināts, ka cilvēks tiešām miegā pavada apmēram trešo daļu dzīves - tas ir daudz ilgāk nekā darbā patērētais laiks (galu galā, mēs strādājam, būdami pieauguši, bet guļam visu mūžu).

Katra nakts - tie ir sapņos redzēti tēli un iespaidi, kas veido vēl vienu kopainu jeb paralēlo dzīvi, kas norit gluži savādāk nekā reālā dzīve. Uzdrošinos apgalvot, ka katra ir sapnī piedzīvojusi brīdi, kad gribas teikt "..mirkli, apstājies!"

Tomēr ārsti norāda, ka apgalvojums par īsā miega labo ietekmi ir strīdīgs. Pirmkārt, ir publicēti autoritatīvu zinātnieku pētījumi ar pierādījumiem, ka ilgs miegs nodrošina ilgu mūžu. Ja cilvēks neizguļas, slimības būs klāt kā likts. Otrkārt, ja tomēr pieņemam, ka jaunais atklājums ir ticams, tad jādomā, ka tā autori jauc cēloni ar sekām. Loģiski, ka jaunam un spēcīgam organismam pietiek ar dažu stundu miegu, kamēr vājākam un vecākam spēku atjaunošanai vajadzēs vismaz septiņas stundas miega. Tādējādi ilgs miegs nav vis organisma ļaunākais ienaidnieks, bet gan dabiska vājāka organisma aizsargreakcija.

Galvenais miega uzdevums ir aizsargāt organismu un atjaunot tā darbaspējas. Katrs uz savas ādas ir izjutis, ko nozīmē negulētas naktis - summējoties tās agri vai vēlu noved pie psihiskiem traucējumiem. Dažkārt vakaros šķiet, ka kāda problēma nemūžam nav atrisināma, taču pēc kārtīga miega garastāvoklis uzlabojas, nāk apskaidrība un līdz ar to situācijas risinājums. Tas skaidrojams ar visai sarežģītām norisēm organismā. Sapņu laikā smadzenēs aktīvi darbojas neironi, ar kuru palīdzību tās mēģina atšifrēt un pārstrādāt zemapziņas atainotos sapņu tēlus.

Ārsti apgalvo, ka nav objektīvu kritēriju, pēc kuriem skaidri un gaiši varētu teikt - tu gulēji ciešā miegā tik un tik stundu. Vesels cilvēks vispirms piedzīvo pirmo miega fāzi - snaudu, kas pāriet dziļā, lēnā miegā. Pēc pusotras stundas to nomaina ātrs miegs utt. Visas nakts garumā šādi cikli viļņveidīgi mainās reizes sešas, to ilgums ikreiz ir 90-120 minūšu.

Taču tiem, kuriem ir miega traucējumi, šī shēma mainās. Sākumā cilvēks lēni un mokoši iesnaužas, tad beidzot iegrimst miegā, taču nākamajā brīdī atkal iestājas nomoda brīdis. Saprotams, no rīta sajūta ir tāda, ka acis nav aizvērtas, nav spēka un galva ir "smaga" - tas tādēļ, ka nav apstrādāta iekrātā informācija, nav nostrādājusi psihiskā aizsardzība, nav atjaunojusies enerģija, nav ieprogrammēta uzvedības shēma, vārdu sakot, pamatīgi cietušas dzīvībai svarīgas norises. Ārstam šādos gadījumos ar pūlēm izdodas pārliecināt pacientu, ka viņš tomēr ir gulējis. Tikai tad, kad nelaimīgais ir noskatījies ierakstu, kurā redz sevi acīm ciet, laiku pa laikam iekrācoties, viņš ir spiests noticēt. Šādam stāvoklim, starp citu, ir īpašs apzīmējums - sapņa agnozija, proti, nespēja uztvert sapni.

Pētnieki noteikuši, ka 45% cilvēku laiku pa laikam sūkstās par sliktu miegu, tai pašā laikā tikai katram piektajam tiešām nepieciešama īpaša ārstēšana. Tas galvenokārt attiecas uz gados vecākiem cilvēkiem. Nomāktība, darba zaudējums, aktīva dzīvesveida nomaiņa pret aiziešanu pensijā, vientulība - tas viss summējas un izpaužas kā aizvien trauslāks miegs. Cienījama vecuma cilvēkiem miegs ir īpašs, līdzīgs kā maziem bērniem, kuri guļ vairākas reizes dienā. Ārsti atgādina - ja nav citu straucošu simptomu, tad uztraukumam nav pamata - miegs gluži vienkārši noveco kopā ar organismu. Diemžēl daudzi to negrib uztvert kā pašu par sevi saprotamu un vēlas gulēt tāpat kā jaunībā - cieši un saldi. Lai to panāktu, lietā tiek likti spēcīgi medikamenti, un te nu gan var sākties problēmas.

Bieži pie ārstiem vēršas cilvēki, kuri mēģinājuši bezmiegu ārstēt ar savu roku, izmantojot kaimiņu ieteikumus un lietojot vecumvecus medikamentus. Ārsti uzsver, ka šodien, pēc atklājumiem farmācijā, ir izstrādāti jauni preparāti, kuri atšķirībā no vecās paaudzes zālēm nav jālieto katru dienu, izraisot risku pierast. Šīs zāles lietojamas tikai tad, ja tiešām piedzīvota spriedzes situācija un cilvēks apzinās - nu reiz ir tā, ka man bijusi smaga diena un šonakt aizmigt nevarēšu...

Būtu liekulīgi apgalvot, ka neviens no mums kautr reizi miega radīšanai nav izmantojis medikamentus. Viņi varbūt ir reti izņēmumi - ļoti veseli un stabili cilvēki, kurus var tikai apskaust...

Tomēr, pirms ieskatāmies dažu populārāko preparātu vēsturē, vēl un vēl jāatgādina - zāles katram cilvēkam iedarbojas individuāli un pirms to lietošanas obligāti jākonsultējas ar ārstu!

Tātad - tūkstošiem gadu garumā labāka miega radīšanai cilvēki izmantojuši vīnu. Pēc tam klāt nāca opiju saturoši līdzekļi, savukārt 19. gadsimta otrajā pusē sarakstu papildināja broma sāļi. Pēdējie rada nomierinošu efektu, tādēļ preparātus uz broma sāļu bāzes vēl šodien lieto pie neirastēnijas, histērijas un citām neirozēm. Devas piemeklē individuāli, jo katra cilvēka nervu sistēmas reakcija šai gadījumā var būt ļoti atšķirīga. Ja šos preparātus lieto bez ārsta kontroles ilgāk nekā vajadzīgs, tie organismā uzkrājas un sākas saindēšanās - izsitumi, reakcijas palēnināšanās un atmiņas zudums.

20. gadsimta pirmajā pusē parādijās barbituriāti, tie nomierināja un deva miegu. Tomēr drīz zinātnieki noskaidroja, ka šīs grupas zāles rada pārāk daudz problēmu, jo uzkrājas organismā, piesārņojot aknas un ādu, turklāt veido salīdzinoši ātru un spēcīgu atkarību. Šodien barbituriāti ir populāru un bez receptēm nopērkamu medikamentu sastāvā, piemēram, korvalolā, volokardīnā u.c. Tomēr ārsti uzsver, ka nekontrolēta un bieža šo zāļu lietošana rada atkarību.

50. gados bezmiega piemeklētie piedzīvoja īstu sensāciju - laboratorijās tika sintezēti medikamenti ar grūti izrunājamu nosaukumu - piperidinodioni. Ar šīm zālēm saistītas daudzas traģēdijas - sievietes, kuras lietoja šīs tabletes, dzemdēja kroplīgus bērnus, turklāt šī "epidēmija" kā vilnis pāršalca visu Eiropu (padomiju toreiz paglāba tikai "dzelzs priekškars").

60. gados atkal jauna eiforija. Šoreiz tie bija benzodiazepīnu grupas (seduksēns, relāniums u.c.) preparāti, kuri sākumā šķita ļoti daudzsološi ne vien kā miega zāles, bet arī kā trauksmi mazinoši līdzekļi. Tie nodrošināja ātru aizmigšanu, organismu burtiski apdullinot. Tomēr drīz ārsti sāka novērot blakusparādības - cilvēkiem palēninājās reakcija, pasliktinājās atmiņa, vīriešiem zuda potence. Turklāt radās psihiska un fiziska atkarība, kamēr organisms izmisīgi mēģināja tikt galā ar preparāta izvadīšanu. Piemēram, lai atbrīvotos no populārā fenazepāma "pārpalikumiem", organismam nepieciešamas 28 stundas, pie tam šo zāļu sastāvā ir četras aktīvas vielas, kuru izvadīšanas laiks sasniedz pat 100 stundu!

Tikai 80. gadu beigās sāka parādīties preparāti, kuri, ārstu skatījumā, kaut cik tuvojās vēlamam ideālam - stilnoks, imovāns u.c. Šīs zāles nerada atkarību, bet atvieglo situāciju, ļaujot cilvēkam spriedzes brīdī izgulēties un "atpūtināt" smadzenes. Protams, arī šīs zāles nav gluži nevainīgas - pietiek palūkoties anotācijās lasāmajā visai pagarajā blakņu uzskaitījumā. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšminēto, šiem preparātiem nav tik graujošas iedarbības un tie nejauc miega fāzes arhitektūru.

90. gados parādijās melatonīns - mākslīgi sintezēts preparāts, balstīts uz dabiskā hormona - melatonīna bāzes, kas organismā regulē miega un nomoda procesus.

Lai nu kā, ārsti tomēr iesaka miega traucējumu gadījumā sākt ar vienkāršiem līdzekļiem, proti, ar dabas preparātiem jeb zāļu tējām.

Augi, kuriem piemīt vienlaikus gan miega rosinoša, gan organisma darbaspējas atjaunojoša iedarbība. Tie ir apiņi, baldriāns, mātere.

Augi, kuriem piemīt izteikti nomierinoša iedarbība. Tos var lietot ne vien naktī, bet jau dienas otrajā pusē. Mazina emocionālo spriedzi un uzbudinājumu. Šajā augu grupā ietilpst pienene, arnika, raudene, asinszāle, mētra, kumelītes, vērmele, sunīšu laksti, mārsils. Šo tēju labvēlīgais iespaids gan neparādās uzreiz - parasti paiet pāris nedēļu, pirms pamanīsit rezultātus.

Taču, ja zāļu tējas dzerat vairāk nekā trīs nedēļas un joprojām nav nekādu pozitīvu pārmaiņu, tad jāatmet ar roku pašdarbībai. Kā jau teikts, galvenais šai brīdī - īpaši neieklausīties draudzenes vai kaimiņienes stāstos, ka viņas labi gulējušas pēc kādas tabletītes iedzeršanas. Turklāt jaunākie preparāti var nepalīdzēt gadījumos, ja cilvēks daudzus gadus lietojis tazepāmu vai līdzīgas zāles. Šādu pacientu vispirms "jāatbrīvo" no veco zāļu atkarības, un šo darbiņu var paveikt tikai un vienīgi ārsts.

Tibetas dziednieki budistu klosteros rūpīgi uzmana, lai jaunie mācekļi gulētu tikai uz kreisā sāna, jo tas nākot par labu enerģētikas līdzsvaram. Tibetiešu medicīna apgalvo, ka šādā veidā pagarinās cilvēka dzīve, proti, dienas gaitā dominē saules enerģētika (tai atbilst ķermeņa labā puse), savukārt naktī valdošā ir Mēness enerģētika (par to atbild kreisā puse). Lai paildzinātu dzīvi, pēc tibetiešu domām, jāpanāk līdzsvars starp Sauli un Mēnesi. Tādēļ naktī jāģuļ uz kreisā sāna, lai atbrīvotu labās puses enerģiju.

Franču psihologi iesaka vecākiem ieradināt bērnus gulēt uz labā sāna, plaukstas saliekot kopā zem labā vaiga. Pastāv viedoklis, ka sakļautas plaukstas nomierina - ne velti lūgšanu laikā rokas tur tieši šādā veidā.

Amerikāņu mediķi par vislabāko gulēšanai atzīst tā dēvēto zīdaiņa pozu - četrrāpus, savukārt britu gastroenterologi brīdina - gulēšana uz vēdera nāks par labu tikai tad, ja esat atteikušies no vakariņām. Pretējā gadījumā sarežģīto gremošanas procesu iznākumā žults var iekļūt kuņģī, sabojāt tā gļotādu, un tad vairs nav tālu līdz gastrītam vai čūlai. Ja vakariņas ēstas pāris stundas pirms aizmigšanas, briti iesaka atturēties no gulēšanas uz kreisā sāna.

Kanādas mediķi veikuši eksperimentu, kura gaitā ļāvuši nogurušiem cilvēkiem gulēt milzīgās gultās kā viņiem labpatīk. Kā izrādijies, tie, kuri bija pārguruši, likušies gulēt ar galvu Austrumu virzienā, savukārt no trokšņaina, saviesīga pasākuma atgriezušās uzbudinātās personas gulēšanai instinktīvi izvēlējušās Ziemeļu pusi.